Laiks beidzot pastāstīt par manu ceļojumu uz Itāliju. No aprakstītajiem notikumiem iepriekšējā bloga ierakstā ir pagājušas 3 dienas. Pa to laiku paspēju aiziet uz Language cafe, ar beļģieti Hanni iegriežamies mūsu mīļākajā vietā Šariška chiza pēc haluški (protams), ā jā, vēl lekcijas pa vidu.
Toties ceturtdien, 19. aprīlī, nākas atprasīties no slovāku valodas lekcijas, lai ar vilcienu paspētu pa 6 h aizbraukt uz Bratislavu, kur vakarā autobuss uz Budapeštu. Tālāk ar metro aizbraucu līdz rajonam, kur man noīrēta istabiņa uz vienu nakti. No rīta četros ceļos un skrienu uz autobusu uz lidostu. Tad 2 h lidojums līdz Bergamo. Phuuu... beidzot.
Vispār jāpastāsta kāpēc un kur es braucu. Pāris mēnešus iepriekš skatījos Ryanair lētās biļetes, jo jau kopš iepriekšējā augusta man stāv ielūgums apciemot draugu Mikeli, kuru iepazinu pērn Francijā, kad aizbraucu uz Tezē klosteri. Viņš dzīvo Alpu kalnos. Nu, no tā nevar atteikties. :) Kontaktus nepazaudējām, un, kad zināju savu lekciju grafiku Slovākijā, piedāvāju datumus, kuros varu tikt. Viņš studē medicīnu un ir diezgan aizņemts, bet par laimi tieši aprīlī ir gatavs ņemt mani pretī. Ok, atpakaļ pie stāsta.
Kad izkāpju no lidmašīnas, smaids milzīgs - visapkārt kalni. Lai gan biju pieradusi pie Tatriem, ar Alpiem nevaru salīdzināt izjūtas. Super, man jau patīk! Tālāk seko jau pirmais stereotipa piepildījums par itāļiem. Bija norunāts, ka Mikele mani sagaidīs lidostā pus deviņos no rīta. Atbrauca pēc pusstundas.
Iekārtojamies viņa ģimenes mājā un sākam apskatīt tuvējo apkārtni. Viņa ciemats (kaut gan šeit dzīvo vairāki tūkstoši iedzīvotāju un mierīgi varētu saukt par pilsētu) ir kalnu ieskauts, īsta paradīze. Iepazīstos ar Mikeles vecākiem - abi bučo uz vaigiem, ir ļoti atsaucīgi, laipni, draudzīgi, saka, lai jūtos kā mājās. Visapkārt pozitīva gaisotne. Pirmais ēdiens, ko ceļ pusdienu galdā - makaroni. Patiesībā, pat nezinu, kurš no pastas veidiem tas bija, katram ir savs nosaukums, pagatavošanas ilgums, līdz ar to garša citādāka, arī likumi, ar ko kopā drīkst pasniegt, kādas garšvielas jāpievieno. Plauktā redzēju kādus 10 dažādus veidus, bet Mikele saka, ka šis nav daudz, īstiem itāļiem jābūt 30 pastas veidiem mājās.
Bet lielais wow moments bija vakarā, kad tiku aizvesta uz Presolanas kalnu pāreju. Kalni, kalni, kalni! Skati kolosāli.. Pie kraujas ir arī statujas kādam poļu pārim - māksliniecei un vijolniekam, kuri šeit noleca no klints. Tāpēc vietu sauc "Laulāto lēciens". Šeit varētu palikt ilgi un vienkārši atslēgties, kalnu skati ir kā dopings.
Pēc tam dodamies pēc Mikeles draudzenes Barbaras, kura mācās Milānā, bet viņas ģimene dzīvo blakus ciemā. Vakariņās lazaņja un pēc tam ejam uz Tezē lūgšanām jauniešu centrā. Satieku itāļu draugus no pagājušā gada augusta un vakars paskrien nemanot.
Vispār jāpastāsta kāpēc un kur es braucu. Pāris mēnešus iepriekš skatījos Ryanair lētās biļetes, jo jau kopš iepriekšējā augusta man stāv ielūgums apciemot draugu Mikeli, kuru iepazinu pērn Francijā, kad aizbraucu uz Tezē klosteri. Viņš dzīvo Alpu kalnos. Nu, no tā nevar atteikties. :) Kontaktus nepazaudējām, un, kad zināju savu lekciju grafiku Slovākijā, piedāvāju datumus, kuros varu tikt. Viņš studē medicīnu un ir diezgan aizņemts, bet par laimi tieši aprīlī ir gatavs ņemt mani pretī. Ok, atpakaļ pie stāsta.
Kad izkāpju no lidmašīnas, smaids milzīgs - visapkārt kalni. Lai gan biju pieradusi pie Tatriem, ar Alpiem nevaru salīdzināt izjūtas. Super, man jau patīk! Tālāk seko jau pirmais stereotipa piepildījums par itāļiem. Bija norunāts, ka Mikele mani sagaidīs lidostā pus deviņos no rīta. Atbrauca pēc pusstundas.
Iekārtojamies viņa ģimenes mājā un sākam apskatīt tuvējo apkārtni. Viņa ciemats (kaut gan šeit dzīvo vairāki tūkstoši iedzīvotāju un mierīgi varētu saukt par pilsētu) ir kalnu ieskauts, īsta paradīze. Iepazīstos ar Mikeles vecākiem - abi bučo uz vaigiem, ir ļoti atsaucīgi, laipni, draudzīgi, saka, lai jūtos kā mājās. Visapkārt pozitīva gaisotne. Pirmais ēdiens, ko ceļ pusdienu galdā - makaroni. Patiesībā, pat nezinu, kurš no pastas veidiem tas bija, katram ir savs nosaukums, pagatavošanas ilgums, līdz ar to garša citādāka, arī likumi, ar ko kopā drīkst pasniegt, kādas garšvielas jāpievieno. Plauktā redzēju kādus 10 dažādus veidus, bet Mikele saka, ka šis nav daudz, īstiem itāļiem jābūt 30 pastas veidiem mājās.
Bet lielais wow moments bija vakarā, kad tiku aizvesta uz Presolanas kalnu pāreju. Kalni, kalni, kalni! Skati kolosāli.. Pie kraujas ir arī statujas kādam poļu pārim - māksliniecei un vijolniekam, kuri šeit noleca no klints. Tāpēc vietu sauc "Laulāto lēciens". Šeit varētu palikt ilgi un vienkārši atslēgties, kalnu skati ir kā dopings.
Pēc tam dodamies pēc Mikeles draudzenes Barbaras, kura mācās Milānā, bet viņas ģimene dzīvo blakus ciemā. Vakariņās lazaņja un pēc tam ejam uz Tezē lūgšanām jauniešu centrā. Satieku itāļu draugus no pagājušā gada augusta un vakars paskrien nemanot.
Nākamajā dienā plāns doties uz Lago ezeru pie Loveres. Laiks ir saulains un ļoti karsts. Netipiski kalniem pavasarī, bet man ir paveicies. Ezerā nedrīkst peldēties, tā nu sēžam krastmalā un sauļojamies. Pēc tam galvenais dienas notikums - itāļu dželato. Nevar aprakstīt, cik garšīgi!
Pēcpusdienā apskatām Ardesio pilsētu, katedrāli, kas uzcelta par godu Jaunavas Marijas parādīšanās. Liecības par brīnumiem noklāj veselu sienu. Vakarā kopā ar Mikeles draugiem braucam ēst īstu itāļu picu. (Par katru ēdienu es te rakstu "īsts itāļu" ēdiens) Katram pa picai, vietējam vīnam un 20 eiro izkūp. Un tad seko pārsteigums, ko Mikele sekmīgi slēpa no manis - mēs dodamies kalnos pētīt zvaigznes. Ir silts vakars, Mikele spēlē ģirtāru, viens no viņa draugiem ir ļoti zinošs un stāsta par katru redzamo zvaigznāju. Esam Presolanas kalnu pārejā, turpat, kur pirmajā vakarā. Tumsā var redzēt kalnu kontūras un ciematus ielejā. Fantastiski. Naktī atgriežamies mājās, redzam, kā aizdomīga tipa mašīna lēni pabrauc garām. Nākamajā dienā uzzinām, ka viena no tās pašas ielas mājām ir apzagta. Tā kā šis ir bagāto rajons, zādzības notiek bieži.
Pēcpusdienā apskatām Ardesio pilsētu, katedrāli, kas uzcelta par godu Jaunavas Marijas parādīšanās. Liecības par brīnumiem noklāj veselu sienu. Vakarā kopā ar Mikeles draugiem braucam ēst īstu itāļu picu. (Par katru ēdienu es te rakstu "īsts itāļu" ēdiens) Katram pa picai, vietējam vīnam un 20 eiro izkūp. Un tad seko pārsteigums, ko Mikele sekmīgi slēpa no manis - mēs dodamies kalnos pētīt zvaigznes. Ir silts vakars, Mikele spēlē ģirtāru, viens no viņa draugiem ir ļoti zinošs un stāsta par katru redzamo zvaigznāju. Esam Presolanas kalnu pārejā, turpat, kur pirmajā vakarā. Tumsā var redzēt kalnu kontūras un ciematus ielejā. Fantastiski. Naktī atgriežamies mājās, redzam, kā aizdomīga tipa mašīna lēni pabrauc garām. Nākamajā dienā uzzinām, ka viena no tās pašas ielas mājām ir apzagta. Tā kā šis ir bagāto rajons, zādzības notiek bieži.
Trešā diena. Dodamies kalnos. Tā pa riktīgo. Mums pievienojas Barbaras brālis Nikola (uzsvars uz otro zilbi) un gājiens var sākties. Vēl joprojām ir karsts. Kalns ir netālu no mājām, daudz tūristu satiekam pa ceļam. Uz virsotnēm neejam, dažiem veselības problēmas. Bet pikniks kalnu pļavā ir izcila doma. Pēc tam dodamies uz Bergamo priekšpilsētu uz misi. Jauna pieredze man, nekad nebiju bijusi katoļu baznīcā ilgāk par dažām minūtēm. Un, protams, visi ļoti ieinteresēti par mani. Vakarā iebraucam Bergamo pavadīt Barbaru uz vilcienu. Diezgan skumīgs vakars, jo atvadoties es jau zinu, ka šogad netikšu uz Tezē un mūsu atkalsatikšanās būs kaut kad vēlāk.. Kas zin, kad. Vakarā atvados arī no Mikeles vecākiem, kuriem darbs sākas ļoti agri un no rīta netiksimies. Sadāvina man daudz itāļu gardumu - cepumus, saldās pastas, sierus. Gribēja arī vīna pudeli, bet es lidmašīnā rokas bagāžā nevaru ienest šķidrumus. Tad, nu, sūtīšot pa pastu man uz Latviju. Ārkārtīgi mīļi. Jebko man atdotu, nekā nav žēl. Par visu izmaksā. Kad saku, ka jūtos neērti, pretī viena un tā pati atbilde - tu esi mūsu viesis.
Vispār viss ciems zināja par manu viesošanos. Arī blakus pilsētā Barbaras radi bija sarūpējuši man dāvanas. Visi visus pazīst, tad arī ziņas ātri izplatās.
Vispār viss ciems zināja par manu viesošanos. Arī blakus pilsētā Barbaras radi bija sarūpējuši man dāvanas. Visi visus pazīst, tad arī ziņas ātri izplatās.
Pēdējā rītā esam tikai es un Mikele. Atvadāmies no Villas D'Ognas un braucam uz Bergamo. Pavadām tur vairākas stundas, pastaigājoties pa vecpilsētu, kas ir atdalīta no pilsētas ar aizsargmūri un atrodas kalnā. Pamanu daudz torņu vecajām mājām. Mikele stāsta, ka kādreiz ģimenes apliecināja savu statusu ar torni. Katrai mājai vajadzēja tādam būt. Jo augstāks, jo labāks. Lai bildes runā pašas par sevi. Viss skaists, vecs, autentisks, ļoti itālisks.. Vienīgi jau garastāvoklis nedaudz pasliktinājies, zinot, ka tūlīt lidošu atpakaļ. Pavadītās dienas te bija tik ļoti intensīvas un piepildītas, ka pēkšņi to pārtraukt ir grūti. Ap vieniem jau iebraucam lidostā un mans ceļojums Itālijā ir beidzies. Tālāk lidoju uz Budapeštu, pēc 2 metro izmantošanas seko autobuss uz Slovākiju. Prešovā esmu pēc pusnakts. Nokavēju nakts autobusu, tad, nu, nākas iet no stacijas līdz kojām ar kājām. Līdz ar to istabiņas gultā iekrītu ap vieniem.
Itālija man atstāja spēcīgu iespaidu, noteikti gribu atgriezties. Gaišie un atsaucīgie cilvēki bez skriešanas un stresa bija ļoti liels kontrasts Slovākijai. Arī Latvijai. Un Mikeles ģimenes mīlestība bija tieši tas, kas man vajadzīgs šajos mēnešos, kad ar savējo varēju sazināties tikai caur telefonu.
Itālija man atstāja spēcīgu iespaidu, noteikti gribu atgriezties. Gaišie un atsaucīgie cilvēki bez skriešanas un stresa bija ļoti liels kontrasts Slovākijai. Arī Latvijai. Un Mikeles ģimenes mīlestība bija tieši tas, kas man vajadzīgs šajos mēnešos, kad ar savējo varēju sazināties tikai caur telefonu.
Nākamajās dienās eksāmeni. Nebiju sagatavojusies kā gribētu, bet man bija labs attaisnojums. Protams, viss nolikts, pat uz labām atzīmēm. 3 dienas šādas un tad atkal uz ārzemēm. Kur? Par to nākamajā ierakstā!